Mūsu aģenti noteikts tava īpašuma vērtību 1 darba dienas laikā BEZ MAKSAS, balstoties uz pieredzi, zināšanām, vērtēšanas metodēm un statistiku. Tas prasīs tikai piecas minūtes tava laika. Pareizā īpašuma tirgus cenas izvēle ir ļoti svarīgs elements veiksmīgai nekustamā īpašuma realizācijai, un tas izšķir, vai īpašums tiks pārdots ātri un par maksimālo vērtību. Nosakot tirgus cenu, vidējais realizācijas ātrums ir trīs mēneši.
Uzzināt vairākStaigājot pa mūsdienu Liepāju, nav viegli iztēloties, kāda izskatījās pilsēta 17.gadsimtā. Vējš, smiltis, neregulārs ielu tīkls un haotiski izvietota apbūve, kas visu laiku seko līdzi ostai, kas periodiski aizsērē. Daudz laika ir aizgājis, bet vai kaut kas ir palicis no šīs dīvainās pilsētas starp jūru un ezeru? Jā, un varētu pat teikt – ļoti daudz.
Salīdzinot ar pārējām Latvijas pilsētām, Liepājā ir visvairāk koka celtņu, kas saglabājušās no 17. gadsimta un 18. gadsimta pirmās puses.
Ejot pa Kungu ielu, kas 17.gadsimtā bija galvenā iela, gandrīz katrā otrajā ēkā iespējams atrast liecības par šo laiku.
1581.gadā Liepājā bija 28 apbūves gabali. Līvas upe jau bija aizsērējusi, un osta praktiski nepastāvēja. Sv.Annas baznīca, pēc 1625.gada būvētais rātsnams un visas pārējās ēkas bija būvētas no koka guļbūvē un pildrežģa konstrukcijā. Pirmās dzīvojamās ēkas bija mazas, jo ienākumi nebija lieli.
Ēkā Kungu ielā 6 slēpjas viena no vecākajām pilsētas celtnēm, kas arī ir vairākkārt pārbūvēta, tomēr ļauj visai ticami iztēloties ainu, kas valdīja 17.gadsimta vidū.
Ēka būvēta uz zema mūra pamata jeb cokola – augstā gruntsūdeņu līmeņa dēļ augstāka nekā mūsdienās, jo jūra bija tuvāk pilsētai, pagrabs izveidots tikai vienā ēkas galā, to neierokot, bet paaugstinot cokolu.
Tā veidojās vecāko Liepājas ēku īpatnība, t.s. augstais kambaris, ko pirmo reizi rakstā par pilsētas vēsturisko apbūvi 1909. gadā min novadpētnieks A. Šēns.
Ēka Kungu ielā 6 ir būvēta guļbūvē no abpusēji tēstiem, nekaķētiem baļķiem, kas stūros savienoti t.s. gludajā jeb dzeguļotajā paksī. Šāda konstrukcija ir visu vecāko Liepājas ēku galvenā iezīme.
Ēkas iekšsienas iesietas ar caurejošu bezdelīgas astes savienojumu tā, ka fasādēs ir redzamas to vietas. Sienām izmantoti pamatīgi baļķi, kurus rupji aptēšot ieguva līdz pat 45 cm augstus šķautņus. Logus un durvis ietvēra konstrukcija, kas stūros savienota slīpsadurā.
Šāda sienu konstrukcija konstatēta dzīvojamajām ēkām Kungu ielā 6, Kungu ielā 36, Zivju ielā 10/12, Bāriņu ielā 31, Bāriņu ielā 32, Dubelšteina (Marijas) ielā 10 un bijušajam krogam – dzīvojamajai ēkai Kungu ielā 24, noliktavai Zivju ielā 4/6 un Jāņa ielā 1.
Kungu ielas 6. nama galvenajā fasādē pret Kungu ielu bija trīs logi – divi dzīvojamajai istabai un viens augstajam kambarim virs pagraba.
Logi dzīvojamajai istabai bija gandrīz kvadrātiski ar divām vērtnēm, bet kambarim loga forma stipri atšķirīga. Šis logs bija zems un plats, stilistiski ļoti arhaisks, ar viduslaiku koka arhitektūrai raksturīgām iezīmēm. Logam bija trīs vērtnes, no kurām, visticamāk, verama bija tikai viena. Apskatot logus, gribot negribot jāpievēršas ēkas plānojumam.
Ēkā bija viena apkurināma istaba ar diviem logiem uz Kungu ielu, trīs neapkurināmi kambari un virtuve ar manteļskursteni. Kambarus virs pagraba sauca par augstajiem kambariem, un tajos nokļuva, uzkāpjot pa kāpnītēm no dzīvojamās istabas. Šīm telpām bija zemāki griesti un no viena kambara noeja uz pagrabu.
Augstie kambari konstatēti daudzām vecākajām Liepājas koka dzīvojamajām ēkām Kungu ielā 16, Kungu ielā 24, Bāriņu ielā 21, bet ēkai Bāriņu ielā 31 šī īpatnība saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Stāvie divslīpju jumti ir kārtējā īpatnība un reizē arī Liepājas vecākās ēkas raksturojošā iezīme. Kāpēc vajadzēja būvēt tik stāvus jumtus, kādi nav satopami nevienā citā Latvijas pilsētā, ir grūti pateikt.
Vēsturiskā jumta konstrukcija ēkā Kungu ielā 6 ir saglabājusies un ir viena no arhaiskākajām Liepājā ar taisno jumta krēslu zem kores. Nav zināms, ar ko jumts bija iesegts, iespējams, ar niedrēm. 17. gadsimta ēkām nav dzegu, bet fasādēs redzami spāru vai uzspāru dekoratīvie gali.
Profilētas dzegas Liepājā ēkām sāka likt tikai 18. gadsimtā, un arī tad tikai galvenajā fasādē. Ēkas zelmiņi, kā gandrīz visām vecākajām koka ēkām, būvēti pildrežģa konstrukcijā, kur koka karkass aizpildīts ar mazajiem t.s. holandiešu ķieģeļiem.
Koka karkass bija ne tikai funkcionāls, bet arī dekoratīvs, kas izteikti redzams ēkā Kungu ielā 16.
Liepājā saglabājušies tikai S veida jeb holandiešu tipa māla dakstiņu jumti. Savukārt gropētie jumta dēļi, kas tika darvoti melni vai sarkani, atrasti tikai, veicot izpētes darbus vai būvdarbos.
Vēl viens vēsturisks jumta segums – niedres – minēts rakstītajos avotos un bija ļoti parocīgs materiāls, jo blakus atradās vairāki ezeri. Niedres lika ne tikai koka ēkām, bet arī mūra dzīvojamajām ēkām, piemēram, Andreja Pumpura ielā 3, kas būvēta 1703. gadā.
Starp esošajām 17.gadsimta koka ēkām jāizdala bijušais krogs Kungu ielā 24, kas ir vecākā tāda tipa koka būve Latvijā. Celtne tika izmantota trim funkcijām. Vidusdaļā bija liels, no divām pusēm atvērts manteļskurstenis un ar priekšnamu apvienota liela galvenā kroga telpa.
Ēkas galā pret Bāriņu ielu un pagalmu izvietotas vēl vairākas atsevišķi nodalītas telpas īpašiem viesiem. Tātad lielākā daļa bija krogs.
Priekšnama griestos bija lūka, pa kuru nogādāja preci jumta stāvā, kur atradās noliktava. Šāds princips pastāvēja viduslaiku dzīvojamajām ēkām, bet ārpus Rīgas vēl nebija konstatēts.
Savukārt ēkas labajā pusē, ar ieeju no tā paša priekšnama, nokļuva īpašnieku dzīvojamajā daļā.
1697. gadā, kad Liepājā viesojās Krievijas cars Pēteris I, ēkā dzīvoja atraitne Hoijere. Dzīvojamās daļas plānojums ir ļoti tradicionāls.
Pret ielu lielā dzīvojamā istaba, uz pagalma pusi divi atsevišķi kambari, no kuriem viens apkurināms, bet ēkas galā divi augstie kambari, kuros dzīvoja atraitne.
Pēteris I, visticamāk, nedzīvoja kopā ar visiem pārējiem, bet izmantoja telpas saimnieces galā. Šobrīd var pat konkrēti lokalizēt vienu no telpām, kur jaunais cars pavadīja septiņas dienas, viesojoties Liepājā.
Šajā ēkā jāmin vēl kaut kas ļoti īpašs, un tie ir siju griesti lielajā dzīvojamajā istabā. Eksponētās koka sijas ir bagātīgi profilētas ar savdabīgu nobeigumu, kāds raksturīgs viduslaiku un renesanses stila paraugiem.
Šāda tipa sijas Latvijā vēl saglabājušās tikai divās celtnēs – Bramberģes muižas kungu mājā, kas būvēta 16. gadsimta beigās un savā laikā piederēja Kurzemes hercoga Jēkaba sievai Šarlotei, un Krūtes baznīcā. Lieki teikt, ka šie griesti ir unikāli.
Līdz ar tirdzniecības apjomu palielināšanos 17. gadsimta beigās sāka būvēt lielākas ēkas un pagarināt jau esošās ēkas.
Liepājā parādījās mūra celtnes, no kurām pirmā bija no 1684. līdz 1693. gadam būvētais Sv. Annas baznīcas tornis.
Joprojām bija daudz mazo koka ēku ar divdaļīgo paplašināto plānojumu, un joprojām bija populāri t.s. augstie kambari, kurus ierīkoja ne tikai koka dzīvojamās ēkās, bet arī jaunbūvētajā nespējnieku patversmē.
Šī savdabīgā celtne Eduarda Veidenbauma (Tiklo) ielā 4 1840. gadā tika iekļauta pašreizējā apjomā un fragmentāri ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Līdz ar piemērota kokmateriāla izsīkumu un no Prūsijas, Šlēzvigas–Holšteinas un Dānijas ienākošajiem jaunajiem koka ēku būvniecības principiem 17. gadsimta beigās Liepājā sāka būvēt guļbūves statņos un statņu būves ar guļšķautņu aizpildījumu.
Guļbūvēs statņos gludais jeb dzeguļotais paksis tika aizvietots ar ozolkoka statni, saglabājot guļbūvēm raksturīgo uzbūves principu.
Šī konstrukcija pastāvēja vēl 18. gadsimta pirmajā pusē, līdz pakāpeniski izzuda 18. gadsimta 60. gados. Viena no interesantākajām šādā konstrukcijā būvētajām 18. gadsimta vidus ēkām saglabājusies Baznīcas ielā 11/13.
Tā ir vecākā zināmā divu stāvu baroka stila ēka Liepājā, kas bijusi liela kompleksa sastāvdaļa ar galveno dzīvojamo ēku Bāriņu ielā 14.
Atgriežoties pie divu stāvu ēkas Baznīcas ielā 11/13, jāpiemin, ka tā atradās gruntsgabala iekšienē, ar vienu fasādi novietota pret saimniecības pagalmu, bet ar otru pret regulāro dārzu.
Funkcija nav zināma, bet, domājams, tā kalpojusi par viesu māju – dārza māju. Interesanti, ka šī ir vecākā zināmā ēka, kuras trīs stūru zelmiņi apšūti ar vertikāliem dēļiem.
Un visbeidzot par ēku ārējo apdari. Vecākās ēkas bija neapdarinātas vai darvotas līdzīgi kā kuģi. Lai kokdarva kļūtu sedzoša, jo tā ir caurspīdīga, un ēkas iegūtu dekoratīvu, cienīgāku izskatu, tai pievienoja sodrējus vai t.s. zviedru sarkano pigmentu.
Šī arī ir viena no jūras pilsētu raksturīgām iezīmēm, kas nav sastopama citur Latvijā.
Liepāja 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā bija sarkani melna, ko nedaudz atsvaidzināja zaļi, sarkani vai pelēki krāsot logi un slēģi un balsinātās pildrežģa zelmiņu mūra daļas.
Bija arī izņēmumi un ēkas ar dekoratīvu apdari. Piemēram, Kungu ielā 29 tika atrasti jau 18. gadsimta beigās nojauktas ēkas fasāžu baļķi, uz kuriem uzkrāsoti sarkani ķieģeļi ar baltām šuvēm, imitējot ķieģeļu mūri.
Liepājā par 17. gadsimta un 18. gadsimta pirmās puses ēkām vēl var runāt daudzskaitlī, bet citās pilsētās to ir ļoti maz.
Bet vai liepājnieki apzinās, ka viņu īpašumā ir tādas vērtības? Laikam jau nē.
17. gadsimta beigās – 18. gadsimta sākumā būvētā ēka Kungu ielā 36 pusizjaukta jau vairākus gadus vientulībā pūst, ēka Andreja Pumpura ielā 9 izdemolēta, un nav vairs vienīgās jumta konstrukcijas ar iespaidīgo slīpo jumta krēslu, Bāriņu ielā 31 tukšums un izsisti logi.
Baznīcas ielā 11/13 ar ūdens strūklu tika nomazgāti labi saglabājušies 18. gadsimta vidus gleznojumi uz koka virsmas, un šobrīd fasādes grezno dīvaini cinkoti metāla elementi, kas izstaro pārprasti banālu romantismu.
Vienīgā cerība ir ēku komplekss Kungu ielā 24, ko pagājušā gada nogalē iegādājās Liepājas dome. Lai mums izdodas!